Politologs: Sestā kolonna ir daudz bīstamāka par piekto
Sociologs, “Latvijas fakti” vadītājs Aigars Freimanis, daloties savās pārdomās
un vērojumos par norisēm Latvijā un pasaulē, TV24 raidījumā “Nedēļa. Post
scriptum” skaidro, kāpēc aizvien vairāk jaunu cilvēku izvēlas kļūt par
politiķiem un kas ir 6. kolonna.
Viņaprāt, sabiedrībā vērojama jauna tendence, motivācija gados jauniem
cilvēkiem startēt politikā. Un iemesls esot nevis cēlas patriotisma jūtas, bet gan
vēss aprēķins. “Parādījusies paaudze, kura uz politiku skatās alkatības acīm, jo
tā ir, piedodiet, karjeras iespēja, naudas pelnīšanas iespēja un amata iespēja.
Jaunajai paaudzei ir klubu un kafejnīcu vieglums, tāds “café latte” – ieiet
politikā, sākt pelnīt naudu un baudīt ietekmi. Es, protams, mazliet ironizēju par
to visu, bet tieši tā tas arī notiek,” teic Freimanis.
Analizējot arī to, kāpēc mainījusies sabiedrības attieksme pret politiķiem, un
atzīstot, ka latvieši grūtā situācijā spēj ļoti labi mobilizēties, būt disciplinēti,
sociologs min kādu niansi – būtiski esot, kurš cilvēkus uz kādu cēlu mērķi,
piemēram, “jostu savilkšanu” kara apdraudējuma dēļ uzrunā, kuram tauta
uzticas. Pēc viņa domām, sekot premjeres Evikas Siliņas aicinājumam ļaudis
nebūtu gatavi. Freimanis nav pārliecināts, ka tas varētu būt arī Latvijas Valsts
prezidents Edgars Rinkēvičs. “Kurš tas būtu, grūti pateikt, bet skaidrs, ka visā
sabiedrībā jūtams nogurums no kara. Ir vieni, kas negrib klusēt, citi, kurus ir
uzmundrinājis Tramps un licis saprast, ka ar Krieviju nav tik traki. NATO
pragmatisms un viņa vadītāja pragmatisms Latvijai ir bīstams, bet es teikšu tā:
5.kolonna ir daudz vājāka. 6.kolonna ir daudz bīstamāka. Kas tā ir? 6.kolonna ir
tie cilvēki, kas normāli strādā valsts darbā, viņi strādā medijos, viņi ir visur…
Tie, kuriem, ja tā var izteikties, valstiskās identitātes slānītis ir tik plāns, ka viņi
ir gatavi nostāties pareizajā pusē. Piemēram, ja iedomājamies krievu tankus
stacijas laukumā, sākas administratīvās pārmaiņas, atnāk viens gubernators vai
pārvaldītājs un saka: “Viss paliek tā, kā ir. Jūs paliekat savās vietās un turpiniet
savu darbu.” Un tad 6. kolonna saka: “Jā, labi, mēs pildīsim savu darbu,
pienākumu cilvēkiem, sabiedrībai…” Un tad lēnām, lēnām pa pilītei: pik, pik,
pik nāks iekšā tas, kas viņiem jādara, sāksies samierināšanās… Kā ar vārītu vēzi
– bija brūngans, palika sarkans,” rezumē sociologs.
