Rinalds Grants: No kriminālizmeklētāja līdz LELB arhibīskapam
Pirms nedēļas par jauno Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Rīgas
arhibīskapu tika ievēlēts Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Rinalds Grants. Viņš
nomainīs līdzšinējo arhibīskapu Jāni Vanagu, kurš baznīcai nokalpojis 32 gadus
un tagad dodas pensijā jeb emeritūrā. TV24 raidījumā “Nedēļa. Post Scriptum”
Rinalds Grants stāsta par savu pieredzi kriminālizmeklētāja darbā un dalās
pārdomās par reliģijas un cilvēce nākotni.
Rinalds Grants jau vairāk nekā 20 gadus kalpo Dievam, draudzei un baznīcai, jo tas
ir viņa aicinājums. Viņa pirmā profesija gan nepavisam nebija saistīta ar baznīcu.
Rinalds Grants ir jurists – Latvijas Policijas akadēmijā viņš ieguvis tiesību bakalauru,
kā arī jurista kvalifikāciju un no 1993. līdz 1994.gadam strādājis par krimināllietu
izmeklētāju Saldus pilsētas Policijas nodaļas Izmeklēšanas daļā, bet no 1998. līdz
2001.gadam bijis vecākais inspektors Interpola birojā Latvijā. Kā atzīst Grants, tieši
darbs policijā viņu pievērsis kristīgajai pasaulei. “Kriminālizmeklētājs skan izcili,
man bija uzticētas vairākas krimināllietas, kas jāizmeklē. Man, 19 gadus vecam
jaunietim! Atklājot ticību, kristīgās pasaules redzējumu, tas mani savaldzināja.
Izmeklēšana un citi amati ir svarīgi mūsu sabiedrībā, bet manā gadījumā runa bija
par aicinājumu. Es ieraudzīju, kur varu sevi vairāk sniegt, kur varu gūt
gandarījumu. Par mācītāju kalpot bez aicinājuma – tas nav iespējams,” spriež
Grants, kurš Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē ieguvis maģistra grādu
teoloģijā. Uz jautājumu, kas mūsdienās cilvēkus pamudina tiekties pēc garīgām
vērtībām, arhibīskaps atbild: “Mums ir jāskatās ne tikai uz mūsdienām. Visos
laikos mēs esam radīti tā, ka mūsos ir kāda iekšēja telpa, ko nevar aizpildīt ar
mantu, karjeru un naudu. Mēs esam tādi radīti. Mēs visu laiku esam meklējumā,
kamēr neatrodam mieru Radītāja klātbūtnē. Tas ir pamatu pamats.”
Arhibīskaps norāda, ka cilvēki dzīvo produktivitātes, efektivitātes elku iezīmētā
kultūrā, dzīvo lielā spiedzē, ātrumā un daudz ko ignorē no savas iekšējās pasaules.
Iekšējā pasaule cenšas sevi laiku pa laikam pieteikt, mēģina atgādināt un tikai tad,
kad kādā brīdī viss jūk un brūk, cilvēks apstājas un sāk domāt. “Tad mēs
attopamies, saprotam, ka neesam tikai ķermenis, bet esam kas vairāk. Ja mēs
runājam par pasaules attīstību pēc būtības, tad ignorējot mūsu gara vajadzības,
nekāda attīstība ilgtermiņā nenotiks. Var notikt tehnoloģiju attīstība, ekonomikas
un labklajības attīstība, bet pēc būtības tā nenotiks, ja neatbildēsim gara
vajadzībām, kas mūsos ir.”
